Piecus gadus mūsu laulība bija mierīga osta, kur valdīja mājīgums un uzticība. Bet tad šī osta sabruka vienā naktī
Es pamodos, aizgāju uz virtuvi un apstājos viesistabas durvīs. Tur, zilajā ekrāna gaismā, sēdēja mans vīrs. Austiņās.
«Anita… tu esi tik gudra,» viņš čukstēja ar tādu maigumu, kādu savā virzienā nebiju dzirdējusi jau ļoti sen. Mūsu mājā bija parādījusies cita sieviete. Un es solīju pati sev, ka noskaidrošu, kas viņa ir, lai ko tas man arī nemaksātu.
Mēs ar Andri bijām precējušies jau piecus gadus. Piecus laimīgus, gaismas un klusa siltuma pilnus gadus. Mūsu mazais dzīvoklītis pilsētas nomalē bija mūsu miera osta, kur brīvdienās smaržoja pēc svaigi ceptām bulciņām, bet vakaros — pēc viņa iemīļotās bergamotes tējas. Andris strādāja lielā IT uzņēmumā, bija vadošais izstrādātājs. Es nekad īpaši neiedziļinājos viņa projektos — visi tie vārdi man skanēja kā elfu buramvārdi. Es viņam uzticējos. Uzticējos tā, kā uzticas saulei, kas katru rītu aust.
Viss sajuka vienā lietainā otrdienā
Es pamodos naktī un aizgāju uz virtuvi. Durvju ailē es apstājos un paliku stāvam. Viesistabā, kuru piepildīja zilgana datora ekrāna gaisma, sēdēja mans vīrs. Viņam bija uzliktas austiņas ar mikrofonu, kuras viņš parasti lietoja darba sapulcēm. Bet tas, ko es dzirdēju, nekādi neatgādināja sarunu par kodu.
«Anita… tu esi tik gudra. Vienkārši neticami,» viņš čukstēja mikrofonā ar tādu maigumu, no kura man aizrāvās elpa. Anita? Kāda vēl Anita? Mums nebija paziņu ar tādu vārdu. Es aizturēju elpu, klausoties tālāk. «Es zinu, ka tu vari vairāk. Mums tikai jāatrod pareizā pieeja,» viņš turpināja tajā pašā klusajā čukstā. «Neuztraucies, es esmu ar tevi. Mēs tiksim galā.»
Mani pārņēma ledaina vilnis. Viņš ar kādu sarunājas naktīs. Ar sievieti. Un saka viņai vārdus, kas agrāk bija paredzēti tikai man. «Mēs tiksim galā», «es esmu ar tevi»… Šīs frāzes bija mūsu kods, mūsu mantra, kad saskārāmies ar grūtībām. Bet tagad viņš dalījās ar tām ar kaut kādu Anitu.
Es klusi atgriezos gultā, cenšoties neiečīkstināt durvis. Es gulēju, skatoties griestos, un manā galvā mutuļoja dažādas ainas. Lūk, viņš satiekas ar viņu kafejnīcā, lūk, dāvina viņai ziedus, viņi smejas par kaut ko, ko saprot tikai viņi divi. Bet es… es — ērta ikdiena, silta gulta un zupas pēc grafika.
No rīta viss bija kā parasti. Noskūpstīja mani pirms došanās uz darbu, nosauca par “saulīti” un apsolīja neaizkavēties. Bet es skatījos viņam līdzi un manī bija divas sajūtas: vēlme izraisīt atklātu sarunu un arī nevelēšanās dzirdēt patiesību. Es izvēlējos klusēt. Bet aizdomu sēkla jau bija iemesta manas dvēseles auglīgajā augsnē un sāka dīgt ar milzīgām saknēm.
Visu dienu es nevarēju atrast sev vietu. Mēģināju novērsties ar mājas tīrīšanu, bet rokas nolaidās. Ieslēdzu seriālu — un nespēju sekot sižetam. Visas domas bija tikai par viņu. Anita. Kas viņa ir? Jauna kolēģe? Drosmīga praktikante, kura sagriezusi galvu manam četrdesmitgadīgajam, nopietnajam vīram? Es prātā pārcilāju visus iespējamos variantus, un katrs bija trakāks par iepriekšējo.
Vakarā, kad viņš atgriezās, es viņu sagaidīju ar piespiestu smaidu. «Kā pagāja diena?» — es vaicāju, bet pati vēroju viņa seju, meklējot svešas lūpu krāsas pēdas, ošņāju viņa kreklu, cenšoties sajust svešu smaržu. Bet viss bija kā parasti. Un tas biedēja vēl vairāk. Tātad viņš labi prot slēpties. Tātad viss ir nopietni.
Naktī es atkal tēloju, ka guļu, un gaidīju. Un viņš atkal aizgāja uz viesistabu. Es piezagu pie durvīm.
«Anita, nespītējies, lūdzu,» viņš teica nogurušā balsī. «Mēģināsim vēlreiz. Vienkārši izdari to, ko es lūdzu.»
Un tad no viņa austiņām atskanēja klusa sievietes balss, kuru es nespēju saprast. Bet pats tās esamības fakts man kļuva par spriedumu. Mana laimīgā dzīve, mana osta, mana pasaule bija sagrozījusies. Un es nolēmu, ka noskaidrošu patiesību. Par jebkuru cenu. Nākamās dažas dienas pārvērtās filmā. Mana dzīve tagad dalījās “pirms” un “pēc” tās nakts čuksta. Es kļuvu par ēnu savā mājā. Kad Andris bija dušā, es satvēru viņa telefonu, ievadīju paroli, kuru, par laimi, zināju — mūsu kāzu datumu. Likteņa ironija.
Es pārskatīju kontaktus — nekādas “Anitas” vai aizdomīgas “A.”. Ziņas ziņapmaiņās — tikai darba čati ar nosaukumiem kā “Backend_API_Team” un sarakste ar viņa māti. Zvanu vēsture — nevainojami tīra. Tas mani mulsināja. Ja viņš visu tik rūpīgi slēpj, tātad viņš ne vienkārši aizrāvies — viņš dzīvo dubultu dzīvi. Profesionāli.
Vakarpusē es viņu vēroju. Viņš sēdēja pie klēpjdatora, un viņa sejā ik pa brīdim parādījās dīvaina smaida ēna. Viņš kaut ko ātri rakstīja, tad atlaidās krēslā un atkal uzlika tās nolādētās austiņas.
Izmaiņas dzīvesvietas deklarēšanā – ko tās ietekmēs un kas tiek plānots
— Andri, ko tu tur smaidi? — es vienreiz neizturēju, cenšoties, lai balss skanētu bezrūpīgi.
Viņš trīcēja, strauji pagriezās.
— Ā? Ai, neko, darba čatā. Kolēģis muļķību pateica vispārējā čatā.
— Skaidrs, — es izspiedu caur zobiem. Kolēģis, protams. Droši vien tā pati Anita “muļķojas”.
Es nolēmu rīkoties viltīgāk. Sestdien, kad mēs kopā gatavojām vakariņas, es it kā nejauši iesāku sarunu.
— Klausies, vai jums nodaļā daudz sieviešu strādā?
— Nu, ir, protams. Kaut kādi trīsdesmit procenti, laikam. A kas?
— Tāpat vien. Interesanti palika. IT taču pārsvarā vīrieši. Droši vien jums meitenes ir pieprasītas, vai ne? — es griezu salātus ar tādu spēku, it kā tie būtu mani sagrautie sapņi.
— Nu, nē, — viņš pasmējās, maisot mērci. — Visi nopietni, ģimenes cilvēki. Mums nav laika flirtēt.
Viņa balsī nebija ne kripatas melu. Vai arī viņš bija ģeniāls aktieris. Es nolēmu apiet no cita flanga.
— Bet jaunas ir? Kādas praktikantes, piemēram?
— Viena bija vasarā, Linda. Bet jau aizgājusi. Citādi… visi vecie kā es, — viņš pasmējās.
Linda, nevis Anita. Mani aizdomas atkal nonāca strupceļā, bet nepazuda. Gluži pretēji — viņa mierīgums tikai nostiprināja pārliecību, ka noslēpums ir dziļš un rūpīgi sargāts.
Kulminācija bija vakarā, kad viņš, sarunājoties ar savu “Anitu”, pēkšņi sāka smieties. Ne vienkārši smaidīt, bet skaļi smieties.
Zaļās acu krāsa īpašnieki pārvalda īpašu enerģētiku- tādu cilvēku pasaulē ir ļoti maz
— Ak, Anita, nu tu dod! No kurienes tu to izrāvi? Smieklīgi, cik tu esi… neparedzama!
Es stāvēju aiz durvīm. Neparedzama. Jautra. Ne tāda kā es, drūmā sieva, kura vienmēr tikai jautā, vai viņš ir paēdis. Es ieskrēju istabā.
— Ar ko tu smejies, Andri?!
Viņš norāva austiņas, sejā bija īsts pārsteigums.
— Tu ko, neguli? Es tevi piecēlu?
— Neaizbildinies! Kas ir tā Anita?!
Andris apjucis paskatījās uz mani, tad uz klēpjdatora ekrānu, tad atpakaļ uz mani.
— Par ko tu runā? Kāda Anita?
— Tā, kas tevi smīdina naktīs! Tā, kurai tu čuksti maigumus. Es visu dzirdēju.
Viņš piecēlās, mēģināja mani apskaut, bet es atrāvos kā no uguns.
— Saulīt, tā ir kaut kāda kļūda. Tu kaut ko nepareizi saprati. Tas… tas ir vienkārši darba projekts. Ļoti sarežģīts, konfidenciāls. Es nevaru par to runāt.
— Projekts vārdā Anita?! Ērta atruna. Domā, es noticēšu?
Viņš skatījās uz mani ar tādu apjukumu, ka uz mirkli es gandrīz viņam noticēju. Bet tad atcerējos viņa maigumu, viņa smieklus, un …
— Es tev neticu.
Es izgāju no istabas. BET tajā naktī…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
